ONKOLOĢIJA

Prostatas vēzis

Prostatas vēzis ir ļaundabīgs audzējs, kurš attīstās prostatas priekšdziedzerī. Tas ir visbiežāk sastopamais vīriešu audzēja veids.

Saslimstības biežums pieaug, sākot ar 50 gadu vecumu, tad samērā strauji palielinās līdz 90 gadu vecumam. Pēc 60 gadu vecuma prostatas vēzis ir konstatējams katram trešajam vīrietim, pēc 70 gadu sasniegšanas jau 40% vīriešiem ir šī saslimšana. 90 gadu vecumā  gandrīz katram prostatā ir konstatētas vēža šūnas.

Prostatas vēzis sākuma stadijās attīstās lēni un gandrīz bez simptomiem. No slimības sākuma līdz pirmajiem simptomiem var paiet vairāki gadi. Šī iemesla dēļ lielākā daļa vīriešu tiem nepievērš pienācīgu uzmanību.

Tā kā priekšdziedzera vēzis parasti aug ļoti lēni, dažiem vīriešiem (īpaši vecāka gadagājuma vai tiem, kam ir kādas citas nopietnas veselības problēmas) var nebūt nepieciešama nekāda ārstēšana. Tā vietā ārsts var izvēlēties tā saucamo novērošanas (nogaidošo) taktiku. Tas nozīmē, ka vēzis tiks rūpīgi novērots (sekojot PSA līmenim asinīs), neizmantojot nekādu ārstēšanu, piemēram, operatīvu vai staru terapiju.  Novērošanas taktika nenozīmē, ka jūs tiksit atstāts bez ievērības. Tieši pretēji – ārsts uzmanīgi vēros tā attīstību. Jums būs jānosaka PSA līmenis un palpatori jāizmeklē priekšdziedzeris ik pēc trim vai sešiem mēnešiem, kā arī ik gadu jāveic priekšdziedzera biopsija. Ja jums sākas kādas sūdzības vai arī audzējs sāk augt ātrāk, jums jāapsver aktīvas terapijas iespēja.

Simptomi

Prostatas vēzis agrīnās stadijās var būt bez simptomiem. Vēlīnās stadijās simptomi palielinās.

Audzējs var sašaurināt urīnizvadkanālu, kas traucē urīna atteci un samazina urīna strūklu, biežāk tas notiek vēlīnās audzēja stadijās. Rodas diskomforta sajūta mazajā iegurnī. Metastāzes kaulos var radīt sāpes vai arī veicināt patoloģiskos lūzumus.

Vīriešiem pēc 45 gadu vecumā vai vīriešiem virs 40 gadiem, kuru radiniekiem ir prostatas vēzis, obligāti ir jāveic PSA analīze un jāapmeklē urologs.

Diagnostika

Urologa konsultācija – ļoti svarīgi pārrunāt ar ārstējošo urologu nepieciešamos diagnostikas izmeklējumus, lai noteiktu precīzu audzēja stadiju un izvēlētos Jums atbilstošāko ārstēšanas taktiku.

Prostatas specifiskais antigēns (PSA) ir imūnreaktīva viela, kura veidojas tikai prostatas audos un nav sastopama citur. Tās daudzuma palielināšanos asins serumā var norādīt  prostatas vēzi,  prostatas izmēra

palielināšanos vai bakteriālais prostatītu. Uzmanīgam jākļūst, kad PSA līmenis pārsniedz 4 ng/ml.

Digitāli rektāla izmeklēšanā ( DRI ), ar pirkstu caur taisno zarnu aptaustot prostatu, nosaka tās formu, izmērus, attiecības ar apkārtējiem orgāniem. Iespējams sataustīt tās struktūras izmaiņas – blīvāka, cietāka, mīkstāka, neviendabīga, mezglaina. DRI var būt nepatīkama, sāpīga, ja strauji iestiepj ānusa muskuli.

Transrektāla sonogrāfija – speciāla ultrasonogrāfijas  zonde ar kuru apskata prostatu caur taisno zarnu. Ārsts ar ultrasonogrāfu  izvērtē priekšdziedzera struktūras izmaiņas un tilpumu.

Prostatas biopsija – ar tievu, speciāli šim nolūkam izgatavotu adatu ultrasonogrāfijas kontrolē caur taisno zarnu paņem 10 līdz 12 audu paraugus no prostatas. Biopsiju veic, ja ir radušās aizdomas par prostatas vēzi vai PSA līmenis asinīs ir lielāks par 4 ng/ml.

Skeleta scintigrāfiju izmanto, lai noteiktu audzēja izplatību kaulos.

Magnētiskā rezonanse mazajam iegurnim izmanto, lai noteiktu audzēja izplatību prostatā un iegurņa limfmezglos.

Datortomogrāfija mazajam iegurni un kauliem – nosaka audzēja metastāžu izplatību kaulos un mazajā iegurnī.

Pozitronu emisijas tomogrāfija / Datortomogrāfija/ (PET / DT) – jaunākā izmeklēšanas metode pasaulē, kuru izmanto, lai atklātu audzēja metastāzes limfmezglos un kaulos. Kopš 2016. gada šis izmeklējums ir arī pieejams arī Latvijā. PET/CT izmeklējums – pārbauda visu ķermeni un sniedz precīzu informāciju par slimības izplatību organismā un ļaundabīgām izmaiņām gan kaulos, gan audos, gan orgānos. PET/CT ļauj precīzi un agrīni diagnosticēt prostatas vēža metastāzes un noteikt audzēja izplatību organismā. PET/CT pielieto arī, lai noskaidrotu saņemtās ārstēšanas efektivitāti un plānotu turpmāko terapiju, kā arī, lai agrīni diagnosticētu audzēju atkārtošanos.

Ļoti svarīgi izmeklējumu veikt kvalitatīvi specializētā centros, kur šādus izmeklējumus apraksta, radiologs, kurš specializējās uroloģiskajās pataloģijās.

Stadijas

Stadija I – Audzējs ir ļoti agrīns ar zemu risku, atrodas ļoti mazā prostatas daļā. Mikroskopā audzēja šūnas nav agresīvas.

Stadija II – Audzējs joprojām ir mazs un atrodas prostatas robežās abās daivās, bet mikroskopā var redzēt agresīvas audzēja šūnas.

Stadija III – Audzējs aug ārpus prostatas robežām, ieaug sēklas pūslīšos un blakus esošos audos.

Stadija IV – Audzējs aug vai ieaug blakus orgānos – urīnpūslī, taisnajā zarnā vai ir audzēja metastāzes kaulos, limfmezglos vai plaušās.

Ārstēšana

Prostatas audzēja ārstēšana ir atkarīga no audzēja stadijas.

Ja jums ir prostatas vēzis, pirms ārstēšanas metodes izvēles jāapsver vairāki aspekti, proti, jūsu vecums, vispārējais veselības stāvoklis, ārstēšanas mērķis un jūsu attieksme pret blakusparādībām. Piemēram, daži vīrieši nemaz nevar iedomāties savu dzīvi ar urīna nesaturēšanu vai impotenci. Savukārt citi koncentrējas nevis uz iespējamajām blakusparādībām, bet gan vēlas pilnībā iznīcināt vēža šūnas. Tomēr katra situācija ir unikāla, un to ietekmē daudzi faktori, tādēļ primāri katram pacientam ir jāvēršas pie profesionāliem un pieredzējušiem speciālistiem, lai izvērtējot katru konkrēto gadījumu, ārsti varētu piedāvāt visefektīvāko ārstēšanas veidu.

Aktīva novērošana

To izmanto prostatas vēzim ar zemu risku. Pacients regulāri kontrolē PSA līmeni asinīs un apmeklē urologu (reizi 3 – 6 mēnešos). Risks audzēja izplatībai un progresijai ir ļoti zems. Strauja PSA pieauguma gadījumā nepieciešams veikt radikālu ārstēšanu.

Ķirurģiska ārstēšana

Ķirurģisku ārstēšanu pielieto audzējiem I, II un dažreiz III stadijā. Operāciju veic pacientiem, kuru prognozējamais dzīves ilgums ir vairāk par 10 gadiem. Operācijas laikā pilnīgi izņem prostatu un sēklas pūslīšus un augsta riska audzēja gadījumā izņem blakus esošos limfmezglus. Pēc operācijas var attīstīties urīna nesaturēšana un erektīlā disfunkcija.

Ķirurģiskās ārstēšanas metodes

• Grieziens vēdera apakšējā daļā – operāciju veic caur 10- 15 cm lielu iegriezumu vēdera lejas daļā. Senākā ķirurģiskā metode.
• Robota asistēta ķirurģija – ķirurģiskie instrumenti ievietoti vēdera dobumā caur maziem ādas iegriezums, instrumenti ir piestiprināti mehanizētā manipulatorā, kuru vada pieredzējis urologs video kontrolē. Audzēju evakuē caur 3-5 cm lielu ādas griezienu.
• Laparoskopiska roku asistēta ķirurģija – ķirurģiskie instrumenti ievietoti vēdera dobumā caur maziem ādas iegriezumiem, instrumentiem, kurus pieredzējis urologs vada ar rokām video kontrolē. Audzēju izņem caur 3-5 cm lielu ādas iegriezumu.

Ķirurģisko ārstēšanas onkoloģiskie rezultāti caurmērā visām metodēm ir vienādi. Operācijas kvalitāti nosaka urologa operāciju pieredze un zināšanas.

Ja prostatas vēzis atrodas ārpus orgāna robežām vai ir metastazējies (stadijas III-IV). Metastāzes limfmezglos vai citos mīkstajos orgānos Šajās stadijās operācijai nav nozīmes, jo nav iespējams audzēju izņemt, un jebkura sarežģīta manipulācija organismu novārdzinās vēl vairāk. Tā kā audzēja augšanu veicina vīriešu dzimumhormoni, tad galvenais ir novērst to ietekmi uz prostatu. To panāk divējādi: pirmais veids – nomācot vīriešu dzimumhormona (testosterona) veidošanos oliņās; otrais veids – neļaujot šim hormonam piekļūt prostatas vēža šūnām.

Staru terapija

Staru terapija ir ārstēšana ar augstas enerģijas stariem (tādiem kā rentgena stari), lai nogalinātu vai novārdzinātu vēža šūnas. Stari var tikt raidīti no avota, kas atrodas ārpus organisma (ārējā apstarošana) vai no radioaktīviem materiāliem, kas ievietoti tieši audzējā (iekšējā apstarošana jeb brahiterapija).

Staru terapiju dažreiz izvēlas kā pirmo ārstēšanas metodi zemas pakāpes prostatas vēzim, kas nav izplatījies ārpus prostatas vai ir skāris tikai blakus audus. Dažreiz to izmanto tad, ja operācijas laikā netiek izņemti visi vēža audi vai vēzim ir recidīvs pēc operatīvās terapijas. Izārstēšanās iespējas ar staru terapiju ir tādas pašas kā ar operatīvo terapiju. Ja vēzis ir jau vēlīnā stadijā, staru terapija var palīdzēt audzēja apjoma un sāpju mazināšanā.

Ārēja staru terapija prostata no ārpuses tiek apstarota ar radioaktīvo starojumu. Staru terapija ir alternatīva ārstēšanas metode ķirurģiskai, kā radikāli ārstēt prostatas vēzi. Šī metode ir rekomendējama gados vecākiem pacientiem vai pacientiem, kuri nevēlās ķirurģisku ārstēšanu.

Katrs apstarošanas seanss ilgst dažas minūtes. Parasti ambulatori tiek veikti pieci seansi nedēļā, septiņas līdz deviņas nedēļas. Ārstēšana pati par sevi ir ātra un nesāpīga.

Mūsdienās ārējo apstarošanu izvēlas daudz retāk nekā iepriekš. Jaunākās tehnoloģijas ļauj ārstam ar lielākiem panākumiem ārstēt tieši priekšdziedzeri, nepakļaujot radiācijas ietekmei apkārtējos veselos audus. Šīs metodes paredzētas, lai palielinātu efektivitāti un mazinātu blakusparādības.

Staru terapijai arī ir komplikācijas, kuras, pilnveidojoties tehnikai, samazinās līdz minimumam. Iespējams urīnpūšļa iekaisums, kurš izpaužas kā bieža un sāpīga urinācija. Ja cieš resnā zarna, tad iespējamas sāpīgas caurejas, pat ar asins piejaukumu. Šīs neērtības tomēr ir pārejošas un neattīstās visiem pacientiem.

ROBOTIZĒTA RADIOĶIRURĢIJA AR CYBERKNIFE jeb hipofrakcionēta staru terapija ir ārējās staru terapijas veids, kas šobrīd ir atzīts par efektīvāko, drošāko un dzīves kvalitāti vismazāk ietekmējošo zema vai vidēja riska primāra prostatas vēža ārstēšanas metodi. Pielieto I un II stadijas audzēju ārstēšanai. Ārstēšana pati par sevi ir ātra un nesāpīga. Katrs apstarošanas seanss ilgst 45-60 minūtes. Parasti ambulatori tiek veikti pieci ārstēšanas seansi 1 nedēļas laikā.

Šī metode ir rekomendējama pacientiem, kuriem nav piemērota ķirurģiska ārstēšana vai arī gadījumus, kad ķirurģiskās ārstēšanas blakusparādības var būtiski ietekmēt vīrieša dzīves kvalitāti. Metodes 10 gadu pētījumu rezultāti uzrāda līdzvērtīgu efektivitāti audzēja recidīva kontroles nodrošināšanā, salīdzinot ar ķirurģisku ārstēšanu un labāku efektivitāti salīdzinot ar ārējo apstarošanu.

Hipofrakcionētai staru terapijai arī mēdz būt komplikācijas, tomēr salīdzinot ar ķirurģisku ārstēšanu vai ārējo staru terapiju, tās samazinās līdz minimumam. Iespējams urīnizvadkanāla kairinājums, kurš izpaužas kā biežāka un nepatīkamāka urinācija. Atsevišķos gadījumos iespējama viegla caureja. Parasti šīs neērtības pāriet mēneša laikā pēc ārstēšanas.

Robotizēta radioķirurģija ar CyberKnife iespējams pielietot audzējiem arī III un IV stadijā. Ja prostatas vēzis atklāts brīdī, kad tas jau izplatījies ārpus prostatas kapsulas, robotizēto radioķirurģiju iespējams kombinēt ar klasiskām ārstēšanas metodēm gan ar ķirurģisku ārstēšanu, gan ar ārējo staru terapiju.Iepriekš ārstēta prostatas vēža gadījumā, ja tiek konstatēts recidīvs vai atsevišķas metastāzes kaulos, mīkstajos audos vai citur, robotizēta radioķirurģija nodrošina augstu lokālā recidīva kontroli un dod iespēju attālināt hormonus aizvietojošās terapijas uzsākšanu un pagarināt bezsimptomu dzīvildzi.

Iekšējā prostatas apstarošana jeb brahiterapija, kad prostatā un ap to ievada radioaktīvus dēstus (metāliskas radiokatīvas sēklas), kuras darbojas ilgstoši. Šī metodei ir mazāk izteiktas blakus parādību nekā ārējai staru terapijai, jo pieguļošie orgāni tiek mazāk ietekmēti. Šī metode ir jaunāka un ir efektīva audzējiem I un II stadijās. Lai šo metode veiktu nepieciešama anestēzija.

Hormonterapija

Hormonterapijas mērķis ir mazināt vīrišķo dzimumhormonu (androgēnu) – arī testosterona – līmeni asinīs. Androgēni, kas pārsvarā veidojas sēkliniekos, izraisa pastiprinātu prostatas vēža šūnu augšanu. Samazinot androgēnu līmeni, prostatas vēzis sarūk vai arī ievērojami palēninās tā augšana. Ar hormonterapiju var kontrolēt vēzi, bet nevar to izārstēt. Hormonterapiju nepārtraukti lietojot 3-4 gadu,  bieži iestājas tā saucamā, hormonu refraktārā situācija, audzēja šūnas paliek nejūtīgas pret hormoniem. Tad jāpāriet pie ķīmijterapijas

Ķīmijterapija

Ķīmijterapija nozīmē tādu medikamentu lietošanu, kas nogalina vēža šūnas. Visbiežāk šīs zāles injicē vēnā. Daži medikamenti ir arī tablešu formā. Kad medikaments nonāk asinsritē, tas izplatās pa visu organismu un nogalina vēža šūnas.

Prostatas vēža gadījumā ķīmijterapiju izvēlas tad, kad vēža šūnas ir izplatījušās pa organismu un hormonterapija nav iedarbīga. Šī nav standarta terapija prostatas vēža agrīnajās stadijās. Notiek pētījumi, kur tiek pierādīta ķīmijterapijas īstermiņa kursa efektivitāte pēc prostatas izoperēšanas.

Tāpat kā hormonterapija, arī ķīmijterapija neizārstē vēzi pilnībā. Ar tās palīdzību nevar iznīcināt visas vēža šūnas, tomēr tā var palēnināt audzēja augšanu un mazināt simptomus, tādējādi panākot augstāku dzīves kvalitāti.